Pirms rītdienas

Kamēr mana mazā meitene rāpoja apkārt un cīnījās ar miegu, es blenzu griestos un mēģināju saprast, kāpēc man tik ļoti sāp tas, viņš aizgāja. Un man pieleca. Viņš noteikti pieminēs saviem radiem, draugiem, nākamajām sievām un citiem interesentiem, ka es viņu esmu ienīdusi. Žēli novilks, ko tad viņš vairs varējis iesākt, kad sieva metusi sejā, ka ienīst viņu. Ka tad jau tikai atlicis aiziet. Un nekur nepavīdēs tas, ar ko viss šis stāsts sākās. Nekur neparādīsies tas, par ko es viņu ienīdu. Neviens nekad neuzzinās, cik patiesi pelnīts un dziļš bija mans naids, jo visi redzēs tikai šo beidzamo nospiedumu – kā es viņam esmu teikusi, ka es viņu ienīstu. Un pažēlos mazo nabadziņu, jo ko tad viņš ir varējis iesākt ar tik traku, agresīvu un naidīgu sievieti kā es. Viņš ir bijis spiests bēgt prom.

Bet es vēl atceros. Un es zinu, ka tas viss ir meli. Es zinu, kā es viņu mīlēju, es zinu, cik izmisusi biju, nesaņemot pretī atbildes jūtas, es zinu, kā pamazām pārvērtos par trakojošu bestiju, arvien biežāk jūtot viņa nicinājumu un nepatiku. Es zinu, ar ko tas viss sākās. Es tur biju, es tur piedalījos. Un man to neviens neatņems.

Tā nevar būt

Šodien ir piektā diena, kopš viņš ir prom. Tas viss šķita tik vienkārši, man tiešām likās, ka vairs nesāpēs. Bet šodien kaut kas notika – es nezinu, kas tieši, bet neviļus man atkal bija jādomā par autiņiem, kurus šuvu meitai un domāju saglabāt mūsu nākamajiem bērniem, un par to, kā viņš atbrauca pie manis uz Siguldu un teica, ka grib 3 bērnus ar mani. Man bija jādomā par to vēstuli, kuru viņš man rakstīja 2012.gada novembrī – ka nespēj iedomāties, kā viņa mazais mīļums aug bez viņa un sper pirmos solīšus, bet viņš to neredz. Viņš rakstīja, kā viņš jūk prātā, domājot, ka nebūs katru dienu blakus savam mazulim. Un te nu mēs esam – es un mazulis. Bet viņa nav. Un viņš nejūk prātā. Tā vietā viņš vakar bravurīgi izlaidās manā dīvānā un klāstīja, ka viņš ir gatavs maksāt uzturlīdzekļus tik un tik lielā apjomā un ne vairāk – pat ja viņa mazajam mīļumam nepieciešama lielāka summa. Tā vietā viņš vakar pēc 1.5 stundām ciemošanās ar mazo mīļumu apāva kājas un aizgāja mājās, jo gribot ēst.

Cik drausmīgā pašapmānā es esmu dzīvojusi! Es būtu gribējusi izraut sev visus matus par tām naivajām ilūzijām, ka viņš kaut vienu dienu ir mani patiesi mīlējis. Es būtu gribējusi sevi nežēlīgi piekaut par visiem tiem sapņiem, kurus es loloju, nezinot, ka tie ir tikai mani. Man vajadzēja ieraudzīt šos melus ātrāk. Man vajadzēja redzēt skaidrāk.

Kā es pirku meitai drēbes neitrālās krāsās, ja nu mums otrais bērns būs puika – lai der viņam arī. Kā es gaidīju vasaru, lai mēs visi kopā dotos uz jūrmalu un zoodārzu. Kā es plānoju cept mums visiem kūkas un gatavot veselīgas maltītes bez sāls. Kā es taisījos visu mūžu kopā ar viņu nodzīvot. Un tas viss bija meli. Viņš visu laiku juta, ka es neesmu viņam pietiekami laba. Kamēr es domāju par to, kā mēs iekārtosim guļamistabu, viņš domāja par to, ka ir pelnījis kādu labāku sievieti par mani. Kamēr es domāju, kad būtu īstais laiks otrajam bērnam, viņš domāja, cik pretīga grūtniece es esmu bijusi un cik ļoti viņš vairs negrib kopējus bērnus ar mani. Izrādās, tā tas bija. Un es to neredzēju. Un man ļoti sāp par visiem šiem meliem, par manis nenovērtēšanu, par manu atraidīto mīlestību. Jo, pat ja es patiesi esmu atkritums un attiecībām nederīgs materiāls, ja nu patiesi nevienam nevajag tik agresīvu, histērisku un rupju sievieti, es tāpat joprojām esmu dzīvs cilvēks, kuram ļoti sāp. Es tāpat joprojām biju pelnījusi, lai no manis aiziet ar cieņu. Es biju pelnījusi zināt patiesību agrāk – vēl pirms bērna plānošanas, vēl pirms šī izmisuma. Un, lai viss būtu godīgi – laikam jau man vajadzēja pašai saprast, ka es viņam vienkārši nepatīku. Visi tie smagie vārdi, viss tas nicinājums un augstprātība – tagad tas šķiet tik acīmredzami, bet tajā punktā, kur es atrados iepriekš, es taču cerēju, ka tas reiz beigsies. Ha, cik ironiski – jo beidzās arī. Tikai ne tā, kā es biju sapņojusi.

Un viss, ko es tagad varu darīt – izbļaut savas sāpes kosmosā. Un es bļauju, atkal un atkal. Ieelpoju un kliedzu.

What’s your problem? You’re my problem.

Palūk’, šovakar es pateicu, ka es tālāk iztikšu bez kūkām un kartupeļu pankūkām. Jo tas bija tik pārsteidzoši, kā viņš man spēja radīt sajūtu, ka esmu atšūta, lai gan es pat nebiju neko prasījusi. Es priecājos, cik labi man sanāk savaldīties, priecājos, cik draudzīgi mēs viens pret otru izturamies. Tās tējas, spilvenu atnešana, došanās uz aptieku pēc paracetamola – uff, šādu aprūpi es nebiju piedzīvojusi pat tad, kad mēs bijām kopā! Man likās, ka viņš tik labi izturas – tad jau varbūt būs sācis uz mani skatīties kā citādāk, varbūt es beidzot būšu kļuvusi vismaz par normālu cilvēku viņa acīs. Un tad tas sprādziens vakarā, kad es atkal ieraudzīju veco, labo “tu neteiksi, ko man darīt”, kad gluži kā nebeidzams murgs manā priekšā atkal ir viņa vīpsnājošā seja un nicīgā balss, un es kārtējo reizi sāpēs saraujos un gribu saplosīt viņa seju – iecirst žiletes asuma nagus viņa vaigos un novilkt četras garas, asiņainas švīkas. Es tik ļoti būtu gribējusi viņam nodarīt drausmīgas sāpes, tik ļoti būtu gribējusi sevi atriebt. Tā vietā es tikvien izdarīju kā šovakar pateicu, ka negribu vairs kūkas un visu pārējo. Nav nekādas draudzības. Un es neesmu kļuvusi normāla priekš viņa. Tā bija kārtējā viņa maska, un es kā tipiska pamuļķe pavilkos.

Ak, jē, es tik ļoti gribētu rīt pamosties un būt pilnīgi cita. Skatīties uz to mūdzi un domāt, cik smieklīgs ir viņa ļumīgais vēders un cik pretīgi ir tie nodzeltējušie zobi. Vai nedomāt par viņu vispār. Jā, tā es gribētu. Es tagad gulēšu, tumsā vērošu griestus un ļoti, ļoti, ļoti gribēšu rīt pamosties pilnīgi cita. Jo, kā saka senlatviešu sakāmvārds, ja tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies, visa pasaule sadodas rokās…

Iesit man vēlreiz.

Man pēkšņi ļoti iesāpējās, kad viņš man šodien no rīta iedeva vienošanos par uzturlīdzekļiem. Es jau biju iestigusi šajā mierā. Biju paspējusi izdomāt, kā mēs vasarā brauksim uz pludmali, kā mēs iesim pie pāru terapeita, kā mēs varbūt (gan tikai varbūt, bet taču – noteikti) mēģināsim kaut ko labot. Un tad viņš pirms iešanas uz darbu izvilka to vienošanos no somas un iedeva man – lai palasu brīvā brītiņā. Sastingums – elpo, elpo, elpo – skatiens piekalts viņa sejai – es nevaru novērsties, bet tik drausmīgi sāp – es neraudāšu, nē, nē, es turēšos – un tad es viņam saku, ka viņam jādodas. Viņš iziet pa durvīm, un es beidzot varu raudāt. Meita pierāpo klāt un skatās manā slapjajā sejā, un es viņai saku – viss ir labi, mīļā. Mammai tikai sāp sirds.

Man likās, viss pašlaik ir tik mierīgi un pat labi. Varbūt tomēr mēs spēsim iemācīties sadzīvot. Un tad tas papīrs – gluži kā pļauka sejā, tik perfekti neapstrīdams atgādinājums, ka es neesmu vajadzīga. Pat ja neko neprasu, esmu jautra un forša, es neesmu vajadzīga.  Man būtu vajadzējis beigt sevi mānīt. Nekad nekas nemainās, un ir tikai viena statiska, paliekoša ideja – es viņam neesmu vajadzīga.

Nav nozīmes, ka mums tāpat nekas nesanāktu, ka mums patiešām labāk būs izšķirties. Es spēju nosaukt trīsdesmit ļoti labus iemeslus, kāpēc mums ir jāšķiras. Bet sāp tāpat. Un manas asaras tagad maksā to pašu, ko tad.

Kad sajucis skaits

Es šonakt sapņoju kādu sapni ar nelāgu, nelāgu pēcgaršu. Es nezinu, ko es redzēju, nezinu, kas tas bija, bet pamodos ar sāpēm. It kā man atkal vajadzētu kaut ko glābt, skriet un kaut ko izdarīt, kaut kā apturēt viņu. Es vakar vakarā gulēju gultā, vēros tumsā un domāju – varbūt man aiziet uz virtuvi un apskaut viņu, varbūt es viņu samīļotu un pateiktu “ko gan mēs, muļķi, darām”, un pēkšņi viss nostātos savās vietās. Un mana mazā saulespuķe nepaliktu bez tēta un es nejustos tik sasodīti vientuļa.

Bet tad es atcerējos, kā viņš man teica, ka grib citus bērnus, bet noteikti ne ar mani. Un es sapratu, ka es varu iet un mīļot viņu, cik tik uziet, cik tik pazemības manī ir, bet es nekad nepanākšu, ka viss nostājas savās vietās. Viss jau ir tik sapostīts, ka mēs nekad vairs nevarētu pietuvoties viens otram. Viss jau bija tik sapostīts, kad mēs uzsākām šīs attiecības – un mani jau toreiz nofascinēja nevis viņa mīloši siltā attieksme pret mani, bet šis nebeidzamais vēsums.

Es neko nevaru mainīt, pat ja mīļotu viņu vienā laidā. Es nevaru mainīt to, ka es nekad viņam neesmu patikusi, es nespēju mainīt to, ka viņš mani atkal un atkal noniecina, es nespēju kļūt tāda, kāda es viņam patiktu.

Es varu tikai sapņot sāpīgus sapņus un piecēlusies saprast, ka es neko nevaru glābt. Ka mana saulespuķe paliks bez tēva un es arī turpmāk būšu tieši tik sasodīti vientuļa, un tieši tik grūti būs ievilkt elpu un nodzīvot vēl vienu skumju dienu.

Sestā pirmdiena

Viņš šorīt pateica, ka varbūt mēs tomēr varot turpināt laulību, jo pēdējās nedēļās mums esot izdevies labi sadzīvot. Sākumā man šķita, ka es varu sadzīvot ar šo frāzi, varu neatbildēt, varu iet uz priekšu ar to, ka viņam ir some second thoughts. Bet, jo tālāk es par to domāju, jo trauksmaināk sāka sisties sirds, es atkal sajutu kāpjam augšā veco, labo adrenalīnu, pēkšņi viss krūšu rajonā atkal bija sažņaudzies un mans miers bija zudis. Jo uzmācīgākas domas mani vajāja, jo vairāk sāka sāpēt galva – līdz es vienā brīdī atkal nevis aprūpēju savu bērnu, bet satraukti centos izdomāt, ko, NU KO! man tagad darīt?!!! Kā man viņam paskaidrot, ko man viņam paskaidrot, kā tagad pareizi izturēties? Es atkal biju apsēsta.

Dziļa ieelpa. Man nav nekas jāskaidro. Es varu pateikt visu tieši tik vienkārši, cik tas ir – ka, manuprāt, mums nekas nav jāatjauno, jo mums nekas nesanāk un nesanāks. Jo ir daudz “jo”.

Tās agresīvās sarunas, viņa kliegšana “mēs nevaram sadzīvot!”, uzskaitījumi, kas viņam manī nepatīk – es to visu dzirdēju, un tagad tas ir iegravēts manās smadzenēs. To vairs neizdzēst – un arī nevajag izdzēst. Tieši tās sarunas un tieši tas nicinājums, tie pārmetumi man ļāva pamosties. Es beidzu sapņot par to, kā mēs abi bezgalīgā mīlā savienojamies. Es dzirdēju, kā viņš atkal saka, ka viņš ir atklāts par to, ka viņam labākais sekss ir bijis ar bijušo draudzeni. Tā nebija nekāda pagātnes forma – tā bija tagadnes atklātība. Es dzirdēju, kā viņš saka, ka es esot bijusi pretīga grūtniece. Es dzirdēju, kā viņš kliedz, ka es izmantojot visus cilvēkus sev apkārt un ka es esot izmantojusi savu bijušo vīru un viņš jau nu gan neļaušot sevi izmantot. Es dzirdēju, kā viņš saka, ka visa viņa ģimene uzskatot mani par izmantotāju – tā ģimene, kas bija atkal un atkal man nodevusi sveicienus un teikusi, ka es lieliski tiekot galā ar mūsu nemierīgo bērnu. Es redzēju viņa nicinājumu, kad sāku runāt par urlu aiz sienas. Es dzirdēju, kā viņš saka, ka speciāli neesot mazgājies un tīrījis zobus, lai es viņam netuvotos – bet pietika tikai pateikt, ka viņš to negrib, un es nekad nebūtu viņam tuvojusies. Es dzirdēju visu, ko viņš saka, un mana apsēstība beidzot atkāpās. Tā migla, kas bija man acu priekšā, beidzot krita, un es ieraudzīju sevi viņa acīm. Es beidzot sapratu, ko viņš pret mani jūt, kā viņš uz mani skatās – un vēl jo vairāk es sapratu, ka es negribu dzīvot kopā ar kādu, kurš uz mani skatās TĀ. Man beidzot pieleca, ka viņš nekad mani neredzēs kā savu vienīgo un īsto, bet es vienmēr būšu tieši tāda – knapi paciešama, ja vēl pareizi uzvedīšos. Man vienmēr būs kaudze trūkumu un es vienmēr jutīšos kā uzbāzīgs dadzis, jo es viņam vienkārši nevaru būt nekas cits. Šķiet, tad viņš arī pārstāja būt mans vienīgais un īstais. Šķiet, tad es beidzot kļuvu brīva.

Nē, stāstīt šo visu un vēl tūkstoš detaļas tiešām būtu lieki. Un man to arī vairs nevajag.

Ceturtā svētdiena

Es vairs neskatos, kā viņš attālinās. Jā, labi, es vakar ieraudzīju, ka viņa sporta drēbes mētājas mašīnā un turpat bija arī jauni cimdi – tas uz brīdi iedzēla, bet es ļoti labi mācēju sev atgādināt, ka tā nav mana darīšana. Jo tā arī ir – un viņš ļoti skaidri mācēja man to attēlot, ka viņa dzīve vairs nav mana darīšana. Tāpēc es tagad sēžu virtuvē un domāju par savu un savas mazās brūnaces dzīvi, nevis par viņa cimdiem. Es sapņoju, kā mēs divatā brauksim ar riteņiem uz karjeru un tur peldēsimies, kā mēs svētdienā cepsim gaļas pankūkas un darbadienu vakaros es, atgriezusies no darba, cieši, cieši apskaušu savu mazo saulespuķi. Man šķiet, es jau nevaru sagaidīt to lielisko dzīvi, kas mums abām būs.

Ceturtā pirmdiena

Es šodien no rīta ieraudzīju, ka viņš ir noņēmis laulības gredzenu. Tātad tiešām viss ir beidzies. Šī doma mani satrieca – sēdēju virtuvē, vārīju bērnam sautējumu un raudāju. Fuck, kāpēc man nav tik viegli? Kāpēc es tā neprotu – uzgriezt muguru un aizdejot prom? Kāpēc man reāli sāp, kāpēc man ir grūti gulēt, grūti ēst, grūti elpot? Bļin, es tik ļoti būtu gribējusi būt tāda kā viņš – tik vienaldzīga, auksta un priecīga, ka esmu atkratījusies no kaut kāda psiha pajoliņa. Es tik ļoti gribu būt tikpat brīva un laimīga!!!

Tad es uzzināju, ka J. ir sagaidījusi pozitīvu testu pēc daudzu garu gadu centieniem. Tai vajadzēja būt labai ziņai, bet pirmā reakcija bija dūriens sirdī. Viņas neapšaubāmā laime, pelnītā laime man tikai uzjundīja sāpes par manis pašas neveiksmi, par izjukušo laulību un bērnu, kuram es nekad vairs nevarēšu dot visu.

Es vienkārši gribētu pamosties un neko vairs nejust pret viņu. Zināt, ka viņš iet prom, un neko nejust. Neskatīties uz viņa platajiem pleciem un nedomāt par to, cik sievietes viņam šodien iepatikušās. Negaidīt viņu mājās. Vienkārši pamosties un neko vairs nejust.

Es šo kloāku atvēru, es to aizvēršu. Mana līdzatkarības mantra.

 

Trešā svētdiena

Kaut kāds melnais caurums manī atvēries, un sāpes veļas laukā. Kā tādas čūskas, snaikstās ap mani, šņāc, traucē domāt un saprast. Es skatos uz viņu un man ir tik ļoti žēl, ka es viņam neesmu vajadzīga. Es būtu gribējusi tik daudz ko paveikt – es būtu vēlējusies, lai mēs visi trīs vasarā apbraukājam Latviju, lai mēs visi trīs ar riteņiem minamies uz karjeru peldēties, lai mēs visi trīs sestdienas rītā vārtāmies gultā, lai mēs visi trīs vakarā sēžam pie galda, ēdam vakariņas un apspriežam, kā kuram pa dienu ir gājis. Es tik daudz ko būtu gribējusi paspēt, pirms atkal kļuvu viņam nevajadzīga!

Bet tā vietā man jānoskatās viņa aukstumā un nepieejamībā. Tā vietā man atkal un atkal jāsaprot, ka es viņam esmu psiha, histēriska, neadekvāta, nervoza būtne, ar kuru viņš vairs negrib nekādas darīšanas. Tā vietā man jābrīnās, pa kuru laiku visas manas nepiepildītās vajadzības aizbīdījās pakaļplānā, lai tagad es spētu tikai raudāt par to, ka man netika dota iespēja piepildīt viņa vajadzības. It kā es būtu bijusi laimīga ar viņu – nē taču, biju izmisusi, nemīlēta, nepieņemta, bet ne laimīga. Un tagad, kad man vajadzēja justies vismaz atvieglotai, ka šis Gordija mezgls ir pārcirsts, es atkal un atkal sabrūku, kad saprotu, ka viņš man pat nedeva iespēju kaut ko mainīt. It kā man būtu bijis spēks piepildīt viņa sapņus, kad savējos jau sen biju apglabājusi.

Tā laikam arī ir manas slimības sakne – nespēja atteikties no veltīgiem pūliņiem. Es būtu nodzinusi sevi līdz nāvei, cenšoties darīt viņu laimīgu un cenšoties nopelnīt viņa mīlestību. Gudri cilvēki saka, ka mīlestība nav jānopelna, ka tā pienākas tāpat, par to vien, ka esi. Tad kāpēc man nepienākas? Kāpēc es nesaņēmu mīlestību – nedz pūloties, nedz nepūloties to nopelnīt? “Vienmēr uz pasaules kāds, kuram […] bez tevis ir auksti” – bulšits.

Sestdienas bonuss

Es tikai gribēju piefiksēt šo domu:

man tikko uznāca liels žēlums, atceroties to sarunu, kad es pēc negulētas nakts pateicu, ka mēs ar meitu varētu arī iet dzīvot citur, ja situāciju ar rupjo un skaļo krievu kaimiņieni aiz sienas nevarēsim atrisināt citādi. Es tikko uz brīdi tiešām smagi nožēloju, kā es toreiz tā pateicu, un man šķita, ka, ja es nebūtu tā pateikusi, varbūt viņš tagad nebūtu pieņēmis lēmumu šķirties, varbūt mēs vēl būtu tuvi, varbūt viņš nebūtu mani pametis. Es iedomājos, kaut es būtu varējusi atgriezties laikā un todien nepateikt to, ko pateicu. Bet tad es atcerējos, kāpēc es to pateicu. Jo mans mīļotais vīrs skatījās uz mani negulējušu un pārgurušu, redzēja, cik ļoti nomocījusies es esmu ar šo rupekli aiz sienas, un viņš vairāk juta līdzi tai aurojošajai būtnei kā man. Viņš teica, ka viņai acīmredzot ir grūta dzīve, ja ir svētdienas vakarā jādzer un skaļi jāklausās krievu kolbasņiks līdz 1:00 naktī. Lūk, un ko es ar to gribēju teikt – es toreiz varēju nesarunāt lietas, kuras sarunāju, bet es nevarēju panākt, ka viņš man jūt līdzi vairāk kā kaimiņu urlai. Es toreiz varēju nepateikt to, ko pateicu, bet viņš jau tad bija tālu prom. Es varēju paklusēt, bet tas neko nebūtu mainījis, jo viņš jau bija mani pametis. Savās domās viņš jau bija tuvāk krievu urlai kā man.

Pa pēdām līdzatkarībai